Kopumā formālisma termins raksturo kritisko stāvokli mākslas darbs vissvarīgākais aspekts ir tā forma, tas ir, veids, kā to dara un tās tīri vizuālo aspektu, nevis tās stāstījuma saturu vai tās saistība ar redzamu pasaulē. Tāpēc glezna, formālistu kritiķis varētu koncentrēties tikai uz krāsu, triepiens, forma, līnija un sastāva īpašības. Formālisms kā kritisku nostāju radās, atbildot uz impresionisma un post-impresionisma (īpaši glezniecības Cézanne), kurā vēl nebijušu uzsvars tika likts uz tīri vizuālā darba aspektus. 1890. gadā pēc impresionisma gleznotājs un rakstnieks par mākslu, Maurice Denis, publicēts manifests ar nosaukumu definīcija Neo-Traditionism. Ievada teikums, tas ir viens no visplašāk citēto tekstus mūsdienu mākslas vēsturē: "Atcerieties, ka attēlu, pirms tas ir priekšstats par kaujas zirgs, Atsegtā sieviete vai kādu ticamu stāstu, ir būtībā plakanas virsmas, uz kuriem krāsās, sakārtotas noteiktā secībā. "Denis uzsvēra, ka estētisko baudu bija atrodama gleznu, pati par sevi nav tā tēma. Lielbritānijas formālistu mākslas teoriju izstrādāja Bloomsbury gleznotājs un Roger Fry kritiķis un rakstnieks Bloomsbury Clive Bell. Viņa 1914 grāmatu māksla, Bell formulēts jēdziens ievērojamu formu, ka veidlapa var pārvadāt sajūta. Tas viss ātri noveda pie abstraktām māksla, māksla ir tīrā veidā. Formālisms dominēja mūsdienu mākslas attīstību, līdz 1960. gados, kad tas sasniedza savu virsotni tā saukto jauno kritiku American kritiķis Clement Greenberg un citi, īpaši ar saviem rakstiem par krāsu lauku gleznošana un Post Gleznieciski ieguvei. Tas bija tieši tajā brīdī, ka formālisms sāka apstrīdēt ar postmodernisma.