Mēģinājums izskaidrot, kā cilvēkus sadalīt starp izdevumiem un ietaupot savus ienākumus, un to, kā tās aizņemties. Visā to kalpošanas laikā tipisks personas ienākumi atšķiras ar daudz vairāk nekā to, cik daudz viņi pavada. Vidēji jauniešiem ir zemu ienākumu līmeni, bet liels izdevumu saistības: par investīcijām cilvēkkapitālā savas izglītības un apmācības jomā, veidot ģimeni, pērkot mājas un tā tālāk. , Tāpēc tās nevar saglabāt daudz un bieži aizņemties smagi. , Jo tie vecāki savus ienākumus kopumā palielinās, viņi nomaksātu hipotēku, bērnu atstāt mājas un tās sagatavotos aiziešanai pensijā, tāpēc tie strauji palielināt savu vasaras un investīcijas. , Pensijas, viņu ienākumi ir lielā mērā vai pilnībā no valsts pabalstiem un saglabāšanas un investīciju viņi strādājot; viņi pavada lielāko daļu vai visus savus ienākumus, un pārdodot aktīvus, ko bieži pavada vairāk par saviem ienākumiem. Visumā šo teoriju apstiprina datus, gan daži ekonomisti apgalvo, ka jaunieši netērē tik daudz, kā to vajadzētu par, teiksim, ir izglītoti, jo aizdevēji ir nevēlas pagarināt kredīta tiem. Mīklu , viens ir tas, ka cilvēki bieži vien ir būtiskas aktīvu pa kreisi, kad viņi mirst. Daži ekonomisti teikt tas ir tādēļ, ka viņi vēlas atstāt dāsnu mantojumu saviem radiniekiem, citi saka, ka cilvēki ir vienkārši pārāk optimistisks par to, cik ilgi tie būs dzīvot . (Sk. arī pastāvīgu ienākumu hipotēzi un relatīvā ienākuma hipotēzi. )