Fonētika ir pētījums par skaņas un humanic balss. , Tā ir saistīta ar faktisko īpašību runas skaņas (telefoni)-runas skaņas, un to ražošanas, klausīšanās un uztveri, kā arī pretstatā fonoloģija, kas ir pētījums par skaņu sistēmas un abstrakti pareizas vienībām (piem., fonēmas un īpatnības). Fonētika nodarbojas ar skaņas, sevi, nevis kontekstā, kādā tās tiek izmantotas valodās. Diskusijas nozīmi (semantika) neievadiet šajā līmenī lingvistisko analīzi, tāpēc.

, Kamēr rakstības sistēmām un alfabētu bieži mēģina pārstāvēt runas skaņas, phoneticians ir vairāk saistīta ar pašas skaņas nekā simboli, ko izmanto, lai attēlotu tos. Tik tuvu ir attiecības starp tiem, tomēr, ka daudz vārdnīcu saraksts pētījums par simboliem (precīzāk semiotiku) fonētisko pētījumu ietvaros. Logographic rakstīšanas sistēmām parasti dod daudz mazāk fonētisko informāciju, lai gan tas nav obligāti non-existent. , Piemēram, ķīniešu rakstzīmes, fonētiskās ir raksturu, kas graša pie tā izrunu, bet radikālās dod semantiskās informācijas daļa. Rakstzīmes, kas raksturo pašu fonētisko parasti ir līdzīgu izrunu, bet nekādā ziņā izrunu prognozējamu nosaka fonētisko; tas ir tāpēc, ka izrunu dažādojās daudzu gadsimtu gaitā, kamēr rakstzīmes palika tāds pats. Nav visu ķīniešu rakstzīmes ir radikāli fonētisko savienojumi, bet labi, lielākā daļa no tiem ir.

Fonētika ir trīs galvenās filiāles:

• Artikulatorā fonētika, attiecīgās pozīcijas un kustības, lūpām, mēles, balss traktā un IELOČU un citas runas orgānu ražošanā runas;
• akustiskā fonētika, saistītas ar īpašībām skaņas viļņi un kā viņi saņem iekšējās auss;
• dzirdes fonētika, saistīti ar runas uztvere, galvenokārt kā smadzeņu veido uztveres atspoguļojums tā saņem ievades.