Viens no pazīstamākajiem fallacies ekonomikā ir priekšstats, ka tiek fiksēta summa veicamo darbu – vienreizēja darba – ko var izmantot dažādos veidos, lai radītu darbavietas mazāk vai vairāk. , Piemēram, pieņemsim, ka visi strādāja 10 % mazāk stundu. Uzņēmumiem būtu nepieciešams algot vairāk darbinieku. Hey presto, bezdarba līmenis varētu samazināties. 1891, Ekonomists, D. F. Schloss, aprakstīja šāda domāšana kā vienreizēja darba maldi, jo patiesībā, veicamā darba apjoms nav noteikts. Valdības-ieviesa ierobežojumus attiecībā uz cilvēku darba apjoms var faktiski mazina efektivitāti, darba tirgū, tādējādi paaugstinot bezdarbnieku. Īsākas stundas radīs vairāk darba vietu tikai tad, ja nedēļas algas ir arī samazināt (kas darbinieki visticamāk pretoties) pretējā gadījumā palielināsies izmaksas uz vienu produkcijas vienību. Nav visas darbaspēka izmaksas atšķiras ar numuru nostrādātajām stundām. Nemainīgām izmaksām, piem., darbinieku pieņemšanu darbā un apmācību, var būt ievērojama, tādēļ tas maksās uzņēmums vēl divas nepilna darba laika darba ņēmējiem nekā vienas pilnas slodzes darbā. Tādējādi samazināt darba nedēļā var paaugstināt vidējās izmaksas uz vienu produkcijas vienību un izraisīt firmām pirkt mazāk kopējās darba stundas. A labāks veids, lai samazinātu bezdarbu var stimulēt pieprasījumu un tādējādi palielinot produkcijas; vēl ir padarīt darba tirgu elastīgāku, ne mazāk.