Viens no galvenajiem veidiem vai rietumu mākslas žanros. Tomēr atzinību par dabu, tās pašas labā un savu izvēli kā īpašu mākslas priekšmets ir parādība, kas salīdzinoši nesen. Līdz septiņpadsmitā gadsimta ainavu saistījās nodarbojas galvenokārt ar reliģisko, mitoloģiskās vai vēstures jautājumiem (Vēsture gleznošana) gleznas fonā. Darbu septiņpadsmitā gadsimta gleznotājiem, Claude Lotringa un Nicholas Poussin, ainavas fona sāka dominēt vēstures jautājumiem, kas bija acīmredzami pamatu darbam. Viņu attieksmi pret ainavu, tomēr bija ļoti stilizēti burti vai mākslīgu: viņi centās izraisīt ainavas klasiskā Grieķija un Roma un viņu darbu kļuva pazīstams kā klasisko ainavorientācija. Tajā pašā laikā holandiešu ainavas gleznotāju piemēram, Jacob van Ruysdael bija jaunattīstības daudz naturālistisks veidlapu ainavas glezniecību, pamatojoties uz to, ko viņi redzēja ap tiem. Kad septiņpadsmitā gadsimta franču akadēmija ir klasificēts arī mākslas žanrus, tas novietots ainavu ceturtais no pieciem žanru svarīguma secībā. Tomēr ainavu glezniecības kļuva arvien populārāka, caur astoņpadsmitajā gadsimtā, kaut gan klasiskā domu dominējošs. Deviņpadsmitajā gadsimtā, tomēr redzējām ievērojams sprādzienu naturālistisks ainavu glezniecības, daļēji darbina šķiet doma, ka daba ir Dieva tieša izpausme, un daļēji pieaugošo atsvešinātību no daudziem cilvēkiem no dabas pieaugošā industrializācija un urbanizācija. Lielbritānijā ražo divu izcilu ieguldītāji šīs parādības John Constable un JMW Turner. Stafeti pēc tam pārsūtīti uz Franciju, kur rokās Impressionists ainavu glezniecības kļuva revolūcija Rietumeiropas glezniecībā (mūsdienu mākslas) transportlīdzekļa un tradicionālo hierarhiju žanru sabruka.