Ebreju institūcija par dievkalpojumu un ticības mācību, kas tapusi laikā Babilonijas nebrīvē, speciāli, lai paliktu dzīva cilvēku prātos zināšanas par tiesību aktiem. Dekrētu, ordaining tas nepieciešams tikties divas reizes katru sabatu šim nolūkam rajona ģimenēm, un tik reliģiski darīja ebreju cilvēkiem novērot, tas joprojām raksturīga rīkojumu par jūdaismu, līdz pat šai dienai. Pētījums par likumu turpmāk kļuva par to vienu aicinājumu un sinagoga tika uzsākta, uzdot viņiem tas un atgādinātu par to atsevišķu pastāvēšanu starp zemes tautām mērķis. Augsta kā templis un tās pakalpojumu joprojām stāvēja katrs ebrejs no nebrīvē sāka jūtama sekundāru nozīmi sinagogu un tās pakalpojumu periodu pašcieņu. Ar erekciju un paplašināšana pēdējā cilvēki tiek lēnām tiek mācīts vērā patiesākas reliģisko kultu, dabas izjūtu un pakāpeniski lika justies, ka zināt Dieva gribu un darīt to bija vairāk patiesas akts cieņu viņam nekā piedāvājot upurus uz altāra vai jebkāda reliģiska rituāla ievērošana. Zem šādas apmācības jautājums starp ebreju un samarietis kļuva par mazāk un mazāk svarīgi, un viņš un nevar, Samaritan par celiņu kas vadīja tieši gala pielūgt Dievu garā un patiesībā (John iv. 22).