Okeanogrāfijas plūsmu attīstību skaitlisku būvniecības aptuvenās risinājumus pārvaldes vienādojumus, izmantojot prognozes. , Piešķirot vērtības diskrēta laika un telpas atvasinājumi lai pārvērstu algebrisko vienādojumi, ko var atrisināt, izmantojot skaitļošanas metodes pārvaldes diferenciālvienādojumu iegūst šķīdumus. Skaitļošanas resursi ir ierobežoti, tāpēc, ka nav viens paņēmiens ir ideāli piemērots visiem pieteikumiem. Dažiem modeļiem definēt vienādojumus ļoti smalka telpisko intervālos (sk. tieša ciparmodelēšanas koda). Šī pieeja nodrošina risinājumus, kas ir ļoti precīzs, bet tas aizņem tikai nelielu teritorijas reģionos (telpiskā mērogā dažu metru attālumā šobrīd). Citas ārkārtējas, daži modeļi aptver visu okeāna baseinā, izmantojot telpisko lielus intervālus (simtiem kilometru). Šeit, tuvināšana nav atrisināti kustībām ir izšķiroša nozīme un sarežģīts jautājums (sk. ļoti liels eddy imitācijas). Līdzīgs kompromisi būs jāveic attiecībā uz pagaidu risinājumi. Skaitliskās modeļi atšķiras arī vienādojumus un robežu nosacījumi, kas ir nodarbināti. Lielākā daļa vispārējo modeli parasti izmanto okeanogrāfijas ietver tempu saglabāšanu caur nesaīsināmais Navier–Stokes vienādojumus ar Boussinesq tuvināšanu, masu saglabāšanas caur incompressibility stāvoklī un vienādojumus, paužot saglabāšanas siltuma enerģiju un sāls (piem., Gill 1982). Liela mēroga programmām parasti izgatavo hidrostatisko tuvināšanu. Vertikālo koordinātu var būt ģeometriskā augstums vai ērts aizvietotājs, piemēram, blīvumu, spiediens, logaritmu spiedienu vai iespējamo temperatūru. Virsmas robežas apstākļiem kopumā izteikt impulsu siltuma, plūsmu un saldūdens no atmosfēras. Baseina mēroga modeļi izmanto robežas nosacījumus, kas dibena reljefs efektu saskaņošanai. Mazāks mēroga modeļi parasti norādīt periodiskā nosacījumi pie sānu robežas un enerģijas radiācijas stāvokļa apakšā. Sk. arī kolonnu modelis, jaukta slāņa modeļus kopā modeli.