Lai gan lielākā daļa ekonomistu atbalsta brīvās tirdzniecības, septiņdesmitajos gados pieaugošo skaitu kļuva arvien neizprot lielās atšķirības starp brīvās tirdzniecības teorijas prognozes un reālās pasaules tirdzniecības plūsmu. To risinājumu šo mīklu dēvē par jauno tirdzniecības teorija. , Kādu noslēpumu, ka tirdzniecības augusi visstraujāk starp rūpnieciski attīstītajās valstīs ar līdzīgu ekonomiku un dotācijām par ražošanas faktoriem. Daudzās jaunās nozarēs, nebija nekādu skaidru salīdzinošo priekšrocību jebkurai valstij. Ražošanas un tirdzniecības tendences bieži šķiet iespēja jautājumus. Tirdzniecību starp divām valstīm būtu bieži sastāv galvenokārt no līdzīgām precēm, piemēram, viena valsts varētu pārdot automašīnu uz citu valsti, no kuras to importēt dažādus automobiļu modeļus. , Viens izskaidrojums, kas īpaši saistīta ar Paul Krugman no Masačūsetsas tehnoloģiju institūts, vērsa uz Adam Smith ideju darba dalīšana samazina izmaksas par vienību. Apjomradītus ietaupījumus laikā uzņēmumiem nav savienojami ar perfekta konkurence ar tradicionālajām tirdzniecības teorija. Vairāk reālistisks pieņēmums ir tas, ka daudzos tirgos ir monopolistiskas konkurences. , Kad monopolistically konkurētspējīga tirgus paplašinās, tas tiek darīts caur maisījums vairāk uzņēmumiem (plašākam produktu klāstam) un lielākiem uzņēmumiem, lielāka mēroga ekonomiku. Brīvās tirdzniecības paplašina tirgus lielums ārpus savas valsts robežām, un tādējādi ļauj uzņēmumiem gūt lielāku apjomradītus ietaupījumus, patērētājiem, darba ņēmējiem un akcionāru interesēs. Otrādi var būt lielāka, ir vairāk līdzinās tirdzniecības ekonomiku. Tas var izskaidrot, kāpēc ir vieglāk sasniegt līdzīgu valstu tirdzniecības liberalizāciju. , Tādējādi, piemēram, brīvās tirdzniecības nolīgums starp Amerikas Savienotajām valstīm un Kanādu ražo tikai nelielu vietējo sūdzību, tā kā tās turpmāku paplašināšanos ietver ļoti atšķirīgas ekonomikas Meksika bija daudz vairāk strīdīgs (sk. NAFTA).