Naudas piedāvājuma kontroli un pārējā tautsaimniecībā būs rūpēties par sevi. Ekonomisko domu, ka izstrādāja pastu 1945 Keynesian pieprasījuma pārvaldību, atkārto iepriekšējās debatēs starp mercantilism un klasiskās ekonomikas politiku pret skolu. Monetarism pamatā ir pārliecība, ka inflācija ir tās saknes valdība pārāk daudz naudas drukāšanu. Ir cieši saistīta ar Milton Friedman, kurš apgalvoja, ka, pamatojoties uz naudas daudzumu teorija, ka valdībai vajadzētu saglabāt naudas piedāvājuma diezgan stabila, paplašinot to nedaudz katru gadu, galvenokārt, lai pieļautu dabiskais pieaugums ekonomikā. , Ja tā to izdarīja, tirgus konjunktūra efektīvi atrisinās problēmas ir inflācija, bezdarbs un lejupslīdes. Monetarism bija tās ziedonis 1980-to gadu sākumā, kad ekonomisti, valdības un investoru neskopojās dedzīgi ar katru jaunu naudas piedāvājuma statistika, it īpaši, Amerikas Savienotajās valstīs un Apvienotajā Karalistē. Daudzas Centrālās bankas bija noteikts oficiālu mērķi attiecībā uz naudas piedāvājuma pieaugumu, tāpēc katru valstīties datu bija rūpīgi jāpārbauda attiecībā uz norādēm uz nākamo pārvietoties procentu likmi. Kopš tā laika priekšstats, ka ātrāka naudas piedāvājuma pieaugums automātiski cēloņiem augstāka inflācija ir samazinājusies no favor. Naudas piedāvājumu noder kā politikas mērķi tikai tad, ja attiecības starp naudu un nominālo IKP un līdz ar to inflācija, ir stabila un prognozējama. Naudas piedāvājuma veids ietekmē cenas un izejas ir atkarīga no tā, cik ātri tas cirkulē caur ekonomikas. Problēmas ir tās apgrozības ātrums var pēkšņi mainīt. Laikā 1980, saikni starp dažādiem pasākumiem naudas piedāvājumu un inflācija izrādījās tik skaidra, nekā ierosināja monetarist teorijas, un lielākā daļa centrālo banku apstājās, nosakot saistošus mērķus naudas. Vietā, daudzi ir pieņēmušas skaidru inflācijas mērķi.