Glezna ikonogrāfiju ir tēlainība ar to. Termins cēlies no grieķu vārda ikonu nozīme attēlu. Ikonu sākotnēji Kristus attēlu panelis, ko izmanto kā objektu pieķeršanās grieķu pareizticīgo baznīca no vismaz septītajā gadsimtā. Tādējādi termins ikona ir pienācis pievienots objekts vai attēls, kas tiek atrisināti vai īpaša nozīme ir piestiprināta pie tā. Ikonogrāfiju ir noteiktā diapazonā vai sistēma izmanto mākslinieks vai mākslinieku nodot īpaša nozīme attēla veidu. Piemēram kristīgās reliģijas glezniecībā ir ikonogrāfiju attēlus kā jērs, kas attēlo Kristu vai balodis, kas pārstāv Svētais Gars. Ikonogrāfiju klasiskās mīta tomēr balodis klātbūtne būtu liecina, ka jebkura sieviete, kas arī klāt būtu dievietes Afrodītes vai Venēra, tāpēc nozīmēm konkrētu attēlu var atkarīgs no konteksta. Astoņpadsmitajā gadsimtā William Blake izgudroja komplekss personas ikonogrāfiju, lai ilustrētu savu redzējumu par cilvēku un Dievu, un daudz stipendiju ir veltīta to interpretējot. Divdesmitajā gadsimtā ikonogrāfiju Pikaso darbu galvenokārt ir autobiogrāfisks, kamēr Joseph Beuys izstrādāta ikonogrāfiju vielas, piemēram, uzskatīja, tauku un medus, lai izteiktu savas idejas par dzīvi un sabiedrību. Ikonogrāfiju (vai ikonoloģijas) ir akadēmiskās disciplīnas izmeklējuma attēlus mākslas un to nozīmes.