1980-to gadu sākumā, kad datoru inženieri izstrādāja programmu Molberts, kas tika izmantota ar vadošo digitālo mākslinieks Harold Cohen bija pirmās lietošanas termiņa digitālās mākslas. Tas kļuva pazīstams kā AARON, Robotikas mašīnu paredzēts veikt lielus zīmējumus uz loksnes nolika uz grīdas. Kopš šī agrīnā sirot uz mākslīgā intelekta, Cohen turpināja precizēt AARON programma kā tehnoloģijas kļūst arvien sarežģītāki. Digitālā māksla var būt datora ģenerēti, skenēšanas vai uzzīmētas, izmantojot planšetdatora un peli. Deviņdesmitajos gados, pateicoties digitālās tehnoloģijas uzlabojumiem, bija iespējams lejupielādēt video uz datoriem, kas ļauj apstrādāt attēlus, tie bija filmēts ar videokameru mākslinieki. Tas deva mākslinieku radošo brīvību, nekad neesmu pieredzējis ar filmu, ļaujot tos izgriezt un ielīmēt ar kustīgiem attēliem, lai izveidotu vizuāli kolāžas. Pēdējā laikā daži digitālās mākslas ir kļuvusi par interaktīvu, ļaujot skatītājiem zināma kontrole pār gala attēlu.