Šis termins ir divi plaši atzīts nozīmes. Vēsturisku kritiku, tā atsaucas uz Eiropas intelektuālo un mākslas kustību vēlu no astoņpadsmitā un agri deviņpadsmito gadsimtu, kas meklēja lielāku brīvību nekā literāro formu stingrus noteikumus un astoņpadsmitā gadsimta neoclassicists loģika pieļauj personas vārda. Romantiķus vēlamo emocionālo un iztēles izpausme racionālu analīzi. , Viņi uzskatīja, ka indivīds ir centrā, visu pieredzi un svārstu novieto viņam vai viņai savu mākslas centrā. Romantiķus ticēja radošās iztēles atklāj cildenāks patiesības — unikāls jūtas un attieksmi — nekā tie, kas varēja atklāti loģiku vai zinātniskā izpētē. Gan dabas pasauli un stāvokli bērnībā bija nozīmīgi avoti par atklājumiem "mūžīgās patiesības." "Romantisms" ir arī izmanto kā vispārīgs termins, lai atsauktos uz veida jūtīgums, kas atrodami visi literatūras vēstures posmi un parasti uzskata kā pretstats Klasicisms principiem. Šajā ziņā romantisma nozīmē jebkuru darbu vai filozofija, kurā eksotisku vai nereāls skaitlis spēcīgi, vai tas ir veltīta individuālisms izteiksme, pašanalīzes vai veikšanu zināšanas augstākās valstībā nekā var uztvert cilvēka iemesls.

Prominenti Romantiķus ietver Žans Žaks Ruso, William Wordsworth, John Keats, Lord Byron un Johans Volfgangs fon Gēte.