Ar attiecību starp iedevumu un izvade, kuru var piemērot atsevišķu faktoru rašanās vai kolektīvi. Darbaspēka produktivitāte ir visplašāk izmantotās mērvienības un parasti aprēķina, dalot kopējās izlaides ar strādājošo skaitu vai nostrādāto stundu skaitu. Kopējo faktoru ražīguma mēģina novērtēt izejvielas, ko izmanto sabiedrība vai valsts vispārējo produktivitāti. Diemžēl, produktivitāte statistikas lietderība ir apšaubāma. Dažādās izejvielas kvalitāte var ievērojami mainīties laika gaitā. Var būt arī ievērojamas atšķirības izejvielas samaisa. . Turklāt, uzņēmumi un valstis var izmantot dažādas definīcijas, to izejvielu, jo īpaši kapitāla. Tas nozīmē, ka liela daļa valstu dzīves līmeņa atšķirība atspoguļo atšķirības savu produktivitāti. Parasti augstāka produktivitāte ir labāk, bet tas nav vienmēr tik. , UK astoņdesmitajos, darba produktivitāte pieauga strauji, rezultātā daži ekonomisti runā par "produktivitātes brīnumu". Citi iebilda, sakot, ka produktivitāte bija piecēlies, jo bezdarba līmenis cēlās-citiem vārdiem sakot, mazāk produktīvu darba ņēmējiem bija izņemti no skaitļiem, uz kuriem tika aprēķināts vidējais. Amerikas Savienotās valstis, sākot ar 1990. gadu beigās bija līdzīgas debates. Sākotnēji ekonomisti apšaubīja, ka produktivitāte brīnums notiek. , Bet līdz 2003, viņi atzina, ka iepriekšējos piecos gados Amerikas Savienotās valstis bauda ātrākais ražīguma pieauguma šādu laikposmu kopš Otrā pasaules kara. Visā periodā no 1995 darba ražīguma pieaugums vidēji bija gandrīz 3 % gadā, divreiz vidējo rādītāju iepriekšējo divu desmitgažu laikā. Ka neapturēja ekonomisti, debatējot par to, kāpēc bija noticis brīnums.