Atsaucas uz lietu (piemēram, galaktiku kopu) tālu avotā (fona galaxy) un novērotājs, kas spēj lieces (lensing) izplatību gaismas avots, kā tas dodas uz novērotāju. Šis efekts ir pazīstams kā gravitācijas lensing un ir kādas prognozes par Alberta Einšteina Vispārējās relativitātes teoriju.

Gan Orest Chwolson tiek kreditēts kā pirmo apspriest drukas 1924 efekts, ietekme ir daudz biežāk tiek saistīts ar Einšteins, kurš publicēja pazīstamāko rakstu par šo tēmu 1936.

Fritz Zwicky posited 1937. gadā, ka ietekme varētu darboties kā gravitācijas lēcas galaktiku kopas. Tas nebija līdz 1979 šim nolūkam apstiprināja novērojums par tā saukto "Twin QSO" SBS 561 0957 +.

Telplaiku plakano ap masveida objektu (piemēram, melno caurumu vai galaktikas klasteru) ir izliektas un rezultātā gaismas stari no fona avota (piemēram, galaktikas) pavairošanas caur telplaiku plakano ir izliekts. Lensing efektu var palielināt un izkropļot attēlu fons avots.

Atšķirībā no optisko lēcu, maksimāli "liekšanas" notiek vistuvāk un minimālo "liekšanas" vistālāk no centra gravitācijas lēcas. Līdz gravitācijas lēcas ir ne vienu kontaktiestādei, bet fokusa līnijas vietā. Ja avota (gaisma), masveida lensing objektu un novērotāju novietotai taisnā līnijā, oriģinālā gaismas avotu parādīsies kā gredzens ap masveida lensing objektu . , Ja tur ir jebkura nevienādība novērotāja vietā redzama loka segmentā. Šo parādību bija pirmo reizi minētas 1924, St. Petersburg fiziķis Orest Chwolson un kvantitatīvi, Alberta Einšteina skolā 1936. , To parasti apzīmē ar literatūru kā Einšteina gredzens, jo Chwolson neattiecas uz sevi ar plūsma vai zvana attēla rādiuss. Space–time biežāk, ja lensing masa ir sarežģīta (piemēram, galaktiku grupas un kopas) un nerada lodveida traucējumus, avota līdzināties daļēju PRM izkaisīti visā lēcas. Tad novērotājs var redzēt vairākus viena un tā paša avota; skaitu un formu, tās atkarībā no avota, objektīvs un novērošanas relatīvo novietojumu izkropļota attēlus un gravitācijas nu lensing objekta formu.