Valodas ortogrāfijā ir simboliem (glifiem un diakritiskās zīmes) lieto, lai rakstītu valodu kopu, kā arī aprakstīts, kā rakstīt šo glifiem, ieskaitot pareizrakstības un izrunas, kapitalizācijas noteikumu kopumu. Jēdziens ir atvasināts no grieķu ορθά ortha-("pareizi") un γράφειν graphein ("rakstīt").

Ortogrāfijā ir atšķirīgs no tipogrāfijas. Ortogrāfijā ietver valodas rakstību. Angļu valodā, piemēram, ir alfabēta 26 burti gan līdzskaņi un patskaņi, bet nav glifu stress. Tomēr katra angļu burtu var pārstāvēt vairāk kā vienu skaņas un daudz angļu valodas skaņu (fonēma) var raksta vairāk nekā vienu burtu. Piemērs ortogrāfiskās noteikums, kas apraksta, kā tiek izmantoti burti ir man pirms e, izņemot pēc c; vēl ir daudzskaitlī ir rakstīts ar burtu s, neatkarīgi no tā, vai tas tiek izrunāts kā (s), kā kaķes, vai (z), kā suņi. Turklāt burtus, ko sauc par digraphs, piemēram, th, pārstāv vienu skaņas angļu ortogrāfijā. Citām valodām, kas izmanto pašu alfabētu, kā angļu valodā nedrīkst lietot vienu un to pašu digraphs.

Vienu no sarežģītākajām orthographies ir, ka Japānas, kas izmanto kombināciju vairākiem tūkstošiem logographic glifiem (ķīniešu rakstzīmes, Hanzu) sauc par kanji, divas syllabaries sauc katakana un hiragana un ar latīņu alfabēta burtiem, romaji. Japāņu visus vārdus var rakstīt vai nu katakana hiragana, vai rōmaji, un lielākā daļa arī ir kandži forma. Izvēlēties, kāda veida rakstot lietot ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, ieskaitot standarta konvencijām, lasāmību un stilistikas izvēle. Ortogrāfijā var raksturot kā "efektīvs", ja tā ir viena glifu runas skaņas (fonēma) un otrādi, bet dažas sistēmas ir ideāls.

Ortogrāfijā, kas neatspoguļo visas skaņas valodas, piemēram, itāļu, angļu un arābu valodā, tiek saukta par "trūkumiem". Neefektīva un bojāto orthographies var motivēt pareizrakstības reformu.